- Iemetu aci Latvijas Biatlona federācijas mājaslapā, kur jaunās prezidentes failā pie hobijiem minēta ne tikai distanču slēpošana, bet arī biatlons. - Esmu dzimusi un augusi Madonā. Skolas laikā tie, kuri bija nedaudz veiksmīgāki sportā, nodarbojās ar slēpošanu, bet vēlāk arī ar biatlonu. Kā jau tādā mazā pilsētā ierasts, sportiski bērni nodarbojās praktiski ar visu – vasarā vieglatlētika un orientēšanās, ziemā distanču slēpošana un biatlons. Arī tagad šad tad paņemu rokās plinti. Šis sporta veids mūsu ģimenē ir jau vairākās paaudzēs. Manas mammas māsas vīrs Aleksandrs Meirāns bijis PSRS līmeņa sportists, bet viņa dēls Krišjānis ir mans krustdēls. Arī brāļa draugi ir bijuši biatlonisti, tādējādi šajā vidē allaž esmu bijusi. Protams, es neesmu bijusi starptautiskajā līmenī, bet sirdī un atbalsta līmenī šim sporta veidam joprojām dzīvoju līdzi.
- Jūsu radi mitinās arī pie Alūksnes novada ziemas sporta centra „Mežinieki”…Jā, tur dzīvo mana vecmāmiņa. Lai gan esmu dzimusi un augusi Madonā, vasarās daudz dzīvojusi un trenējusies arī Alūksnē. Esmu līdzīpašniece SIA, kurai pieder māja, kurā ir arī viesu istabas, bet Aleksandrs Meirāns kopā ar vecajiem „dinamiešiem” tur ir nodibinājis sabiedrisko organizāciju „Dinamo”, kas atbalsta jaunos talantus. Veidojam arī sporta nometnes bērniem, ne tikai biatlonā. Pie mums brauc arī kalnu slēpotāji, riteņbraucēji…
- Un cik bieži pašai sanāk aizbraukt uz „Mežiniekiem”?- Reizi mēnesī noteikti. Biju pagājušajās brīvdienās, skrēju pa trasi.
- Tad jau Jūs ļoti labi zināt, kādā stāvoklī ir „Mežinieku” sporta centrs. - Protams. Bet ir jāsaprot, ka iespējas katrai pašvaldībai ir tādas, kādas tās ir. Ja paskatāmies uz Alūksnes pašvaldību, tad, manuprāt, tā ir darījusi visu, lai saglabātu un uzturētu trasi tādā līmenī, kurā tur var aizvadīt labu un veiksmīgu treniņu procesu. Joprojām tur strādā treneris Sergejs Sverčkovs, kurš ar savu entuziasmu spēj pievilināt jauniešus. Svētdien pusdeviņos no rīta mežs jau mudžēja no maziem un lieliem bērniem, kādi 15 cilvēki, neskatoties uz lietainajiem laika apstākļiem, bija tur. Protams, mēs gribētu modernākus mērķus, pusautomātus, skaistāko apgaismojumu un kvalitatīvāku asfaltu, taču tas ir jāizvērtē no reālajām iespējām.
- Cik sapratu, tad projekts par „Mežinieku” sporta centra attīstīšanu bija iesniegts, taču politiskajos gaiteņos tas tika pārtrumpots. - Projekts bija iesniegts. Ļoti labi, ka ir pašvaldības interese izstrādāt projektu, apzināt, kas ir nepieciešams un cik tas maksā, kā arī prasīt atbalstu valstij, jo tas jau nav tikai Alūksnes interesēs. Galu galā, ja paskatāmies uz biatlona popularitāti pasaulē, tad pēc televīzijas reitingiem ļoti daudzās valstīs tas ir numur viens starp ziemas sporta veidiem. Latvijā šobrīd pietrūkst starptautiska līmeņa biatlona centrs, kurā mēs varētu noorganizēt starptautiskas sacensības. Biatlona centri Latvijā nav nemaz tik daudz. Visgatavākā šim līmenim pagaidām ir Madona (Smeceres sils), par ko man kā madonietei ir liels gandarījums.
- Cik daudz zinājāt par biatlona virtuvi pirms 17. jūnija?- Ar biatlonu dzīvoju visu laiku. Atbaltot un jūtot līdzi savam krustdēlam, esmu saskārusies ar to, ko nozīmē ierobežots finansējums un iespējas atbalstīt ar inventāru no federācijas puses. Palīdzot savam krustdēlam un piesaistot finansējumu, vienlaikus palīdzēju arī citiem talantīgiem jauniešiem, lai viņi nepazūd no aprites. Taču lielākā problēma ir valsts attieksme pret sportu. Līdz 18 gadu vecumam jaunietis ir sporta skolas aprūpē un viņam diezgan daudz kas tiek nodrošināts, bet pēc 12. klases pabeigšanas viņš nonāk lielas dilemmas priekšā. Ja viņš vēlas turpināt sportot augstākajā līmenī, tad atliek cerēt uz turīgu vecāku atbalstu, kas var tevi kaut kā „izvilkt” līdz 21 gada vecumam, kamēr iekļūsti Latvijas Olimpiskās vienības sastāvā. Ja šādu iespēju nav, tad aizej mācīties un lielais sports pazūd. Šis ir izaicinājums – kā atrast finansējumu, lai talantīgos jauniešus vecumā no 18 līdz 21 gadam noturētu sportā.
- Vai tā būs Jūsu prioritāte?- Šobrīd tā ir viena no prioritātēm. Atrast motivējošo mehānismu, lai šajā vecumā nepazaudētu tos talantus, kas ir parādījušies. Manuprāt, tas ir federācijas tiešais pienākums – rast risinājumu, kā nepazaudēt šos cilvēkus.
- Ņemot vērā finansiālās grūtības un sporta veida dārdzību, jājautā, kādēļ vispār piekritāt kļūt par Latvijas biatlona saimniecības vadītāju?- Īstenībā piedāvājumi vadīt LBF bija arī iepriekš, taču bija daudz dažādu citu darbu. Arī šoreiz lēmums netika pieņemts vieglprātīgi, neapdomājoties. Atbalstot savu krustdēlu Krišjāni Meirānu, kurš bija viens no kandidātiem uz dalību Soču olimpiādē, ja Latvija būtu izcīnījusi vairāk vietu, redzēju tās lietas, kuras mani neapmierināja un kuras varēja darīt citādāk. Tai skaitā arī no federācijas puses.
- Piemēram?- Kaut vai tas pats finansiālais atbalsts sporta veidam un treniņnometņu metodikas organizēšana. Jautājumi radās, taču nezināju situāciju no iekšpuses. Turklāt ir jau ļoti viegli kritizēt no malas.
- Pēc sarunām ar LBF iepriekšējo prezidentu Jāni Bērziņu ierasti pārņēma bezcerības sajūta – naudas nav, inventārs neatbilstošs, nākotne neskaidra… Kāpēc vispār kādam iet un cīnīties? Vai Jums ir sava vīzija? - Protams, man ir sava vīzija. Lai kā arī nebūtu, es dzīvē esmu absolūta optimiste un allaž kā kaķis esmu kritusi uz kājām. Bet attiecībā uz biatlonu mana izvēle par labu piedāvājumam bija tādēļ, ka tas ir komandas darbs. Es apzinos, ka viena nevaru paveikt brīnumu. Ar savu menedžmenta pieredzi redzu, kas būtu jādara, taču man nav profesionālās pieredzes - es neesmu startējusi augsta līmeņa biatlona sacensībās, lai pateiktu, kas sportistam nepieciešams. Jā, es pati joprojām esmu sportiski aktīva, tomēr tas nav salīdzināms ar to, kam cauri izgājuši Ilmārs Bricis, Jēkabs Nākums, Oļegs Maļuhins vai Gundars Upenieks.
- Viņi ir Jūsu autoritātes biatlonā?- Es un minētais kvartets esam labi pazīstami, varētu pat teikt - draugi, turklāt Gundars tāpat kā es ir no Madonas. Tieši viņš pie manis nāca, runāja un iedrošināja. Es viņam teicu, ka varu atnākt ar savām zināšanām, tomēr man vajadzīga komanda, kurā ir cilvēki, kas kā augstākā līmeņa sportisti izgājuši cauri visam. Gundars piekrita būt blakus ar savu četru olimpisko spēļu pieredzi. Viņš ir tas, kurš vislabāk zina un saprot, kā jūtas sportisti un kas viņiem ir svarīgi. Arī ar Ilmāru un Oļegu mums ir bijusi ļoti laba sadarbība. Ne velti uz LBF prezidenta vēlēšanām viņi bija klāt un pauda atbalstu, ka palīdzēs ar savu pieredzi un padomu. Viņu uzticību es vērtēju ļoti augstu. Biju priecīga redzēt viņu acīs dzirksteli, lai mēs visi kaut ko darītu un paceltu biatlonu.
- Vai ir apzinātas federācijas iepriekšējās vadības kļūdas? Kaut kas tomēr netika darīts pareizi, ja reiz 2010. gada olimpiādē Vankūverā mums bija divas komandas, bet Sočos – tikai divi sportisti.- Es nevaru neko pārmest iepriekšējais vadībai, nepārzinot visus apstākļus. Bet tagadējā vadībā ir cilvēki, kuri "deg" par šo sporta viedu un to pārzina. Esam atvērti, visus lēmumus pieņemam koleģiāli un tos publiskojam. Tieši tas man pietrūka iepriekš, atbalstot savu krustdēlu. Nebija skaidrs, kas un kā notiek, kādēļ uz vienu treniņnometni brauc, bet uz otru - nebrauc. Bijis daudz jautājumu, kuri pārrunāti ar treneriem, taču nav bijis saprotams. Turklāt nav bijis skaidrs, kam to jautāt un kāpēc neviens neatbild... Tagad vēlamies visus lēmumus paskaidrot. Gribam iesaistīt visus Latvijas biatlona centrus un to trenerus padarīt līdzatbildīgus lēmumos par to, kā un kur mēs turpmāk vēlamies virzīties. Jo Baiba Broka nevar viena pati izdomāt, kas būs labāk.Esam radījuši Treneru padomi, kuras vadītājs ir Upenieks un kurš sauks kopā vismaz pa vienam pārstāvim no katras sporta skolas. Treneri kopīgi dalīsies pieredzē par jaunākajām atziņām un metodikām treniņu procesā. Uzskatu, ka tā ir viena no federācijas misijām.
- Vai treneri būs tik atvērti un dalīties griboši?- Viņi paši ir pēc tā izsalkuši un sajūsmā par šo ideju. Protams, kaut kādas mazās nianses katrs patur pie sevis, taču, ja domājam par augstu sasniegumu sportu, tad visiem jāstrādā kopīgam mērķim. Iekšējā sāncensība jau nekur nepazudīs.
- Vai treneris būs arī finansiāli ieinteresēts atklāt savas idejas un atziņas?- Par uzstāšanos naudu neesam paredzējuši maksāt, tomēr esmu nākusi klajā ar ideju par ikgadēju Prezidentes balvu labākajam trenerim. Lai būtu pozitīvā konkurence starp treneriem un sporta skolām. Nevis tikai sanākt kopā un uzskaitīt audzēkņu skaitu, bet pierādīt, ka esmu veiksmīgāks un labāks treneris. Tādēļ esmu aicinājusi iesūtīt idejas, pēc kādiem kritērijiem būtu jānosaka labākais treneris, kurš saņems LBF prezidentes naudas balvu. Turklāt tā varētu būt ne tikai viena balva, bet trīs dažādas nominācijas, lai pēc iespējas vairāk stimulētu un pateiktu paldies treneriem par ieguldīto darbu, kas naudas izteiksmē nemaz nav novērtējams. Taču tas lielā mērā atkarīgs no tā, cik veiksmīgi mums izdosies piesaistīt un pārliecināt mūsu uzņēmējus, kas ir vienīgā cerība, kā sporta viedu uzturēt un attīstīt.
- Ielūkojoties aizvadīto LBF valdes sēžu dokumentos, var redzēt, ka katrā no tām skarts jautājums par sponsoru piesaisti. Kā sokas šajā jomā, vai ir kādi panākumi?- Darbs notiek nemitīgi, jo valsts atbalsts nav pietiekams, lai pasaules līmeņa biatlonistam nodrošinātu nepieciešamo treniņu metodiku un inventāru. Tam ir nepieciešams finansējums. Tiklīdz parādās kāds jauns atbalstītājs, mēs to publicējam savā mājaslapā.
- Ko Jūs sakāt sarunās ar potenciālajiem sponsoriem? Atminos, ka Bērziņš stāstīja par kādu atbalstītāju, kurš piedāvājis prāvu naudas summu, pretī prasot solījumu par olimpisko medaļu. Saprotams, ka Bērziņš nevarēja to apsolīt un nauda netika iedota. Manuprāt, ja kāds no uzņēmējiem tik primitīvā veidā izvirza nosacījumus, tad šim cilvēkam īsti nav izpratnes par sportu, jo tāda veida garantijas neviens nevar sniegt. Visveiksmīgāk izdodas sarunas ar tiem uzņēmējiem, kuri paši savulaik ir nodarbojušies ar sportu. Viņi zina, cik daudz tas prasa un no kā ir atkarīgs rezultāts. Tieši viņi entuziasma un solidaritātes vadīti ir gatavi nesavtīgi atbalstīt sporta veidu, regulāri dzīvojot līdzi un interesējoties par veiksmēm un neveiksmēm. Es mēģinu komunicēt ar tiem, kuriem ir pieredze sportā un kuriem man nav jādod tukši solījumi, kurus nav iespējams izpildīt. Kuram sportistam gan nav sapnis nokļūt uz goda pjedestāla. Mūsu uzdevums ir palīdzēt šim sapnim piepildīties. Kad tas izdodas, tas lepnums un gandarījums ir ikvienam.
- Vai tas, ka esat pagājusi nost no politikas, sarunas ar sponsoriem ietekmē pozitīvi vai negatīvi?- Domāju, ka tas noteikti ir pluss, jo visā, kas saistās ar politiku, pārmet interešu lobēšanu un ietekmēšanu. Tieši tāpēc, kad piekritu kļūt par LBF prezidenti, bija skaidrs, ka politikai es velku pāri strīpu, jo tas nebūtu savienojams.
- Kas būtu minimālais komplekts, lai Latvijas biatlonam, lai tas varētu domāt par attīstību?- Šobrīd Latvijas biatlonam ir izdzīvošanas komplekts, taču es nevaru pateikt vienu konkrētu naudas summu – ja man būs tik, tad viss būs kārtībā. Septembrī kopā ar Gundaru piedalījāmies Starptautiskās Biatlona savienības (IBU) kongresā, kur sevi pieteicām, kā jauno federācijas vadību ar jaunām ambīcijām. Pati sevi pieteicu, kā aktīvu IBU dalībnieci, pretendējot uz Juridisko komiteju, lai parādītu, ka esam starptautiskajā apritē, kur mūs atpazīst un novērtē. Turklāt starptautiski biatlona finansiālā situācija uzlabojas, jo sporta veids ir kļuvis ārkārtīgi populārs. Jo labāk klājas IBU, jo lielāku materiālo atbalstu mēs varam no tās saņemt. Viena no manām idejām, kuras palūdzu izskatīt IBU, bija palīdzēt atbalstīt reģionālās sacensības vecumā no 16 līdz 19 gadiem. Ja visu laiku paši šeit maļamies, bet 21 gada vecumā pēkšņi aizbraucam uz pirmo Pasaules kausa posmu, tīri emocionāli jaunais sportists ir šokā. Viņš nesaprot, kur ir nokļuvis. Blakus ir Martēns Furkāds un citas slavenības, kuras līdz tam viņš ir redzējis tikai televizora ekrānā. Līdz ar to, lai mērķtiecīgi sagatavotos , ir jābūt reģionālajām sacensībām, kurās jau no mazāka vecuma sportisti iemācās starptautisko komunikāciju, iegūst pieredzi. Lai pēc tam vairs nebūtu šī baiļu un psiholoģiskās barjeras.
- Šajā jomā nauda šobrīd ir visvairāk nepieciešama?- Nauda ir vajadzīga arī Andrejam Rastorgujevam un visai komandai, Žannai Juškānei. Protams, Andrejs ir mūsu seja, mūsu zvaigzne. Cepuri nost par viņa darba spējām un entuziasmu, tas ir prātam neaptverami. Vienlaikus arī pārējie puiši trenējas un iegulda darbu, cik vien spēj. Tikpat skaļi šobrīd jārunā par Juškāni, kura vasaras pasaules čempionātā izcīnīja 9. un 11. vietu. Ar to arī ir jālepojas. Žanna sevi ir ļoti nopietni pieteikusi, kā pirmā desmitnieka sportisti.
- Tas gan būtu par skaļu teikts…- Nē, tas nav par skaļu teikts. Mums nevajag kautrēties no lietām, par kurām mums ir jālepojas. Devītā vieta pasaules čempionātā ir fantastisks rezultāts. Mūsu sportistiem, ne tikai biatlonistiem, vajag mūsu atzinību, ka mēs publiski veltījam labus vārdus, pasākām paldies, iedodot pozitīvo atbalstu. Tas viņus iedvesmo un motivē. Pērn pasaules čempionātā ASV Ingus Deksnis ieguva astoto vietu. Cik daudz tas izskanēja? Taču vajadzēja būt lieliem uzrakstiem, ka mums ir cerība, kas Amerikā spēja izcīnīt astoto vietu. Man patīk to pateikt skaļi un pateikt, ka es ar to lepojos.Atgriežoties pie reģionālajām sacensībām, Baltijas biatlona kausa izcīņā esam panākuši, ka mums ir piepulcējies gandrīz viss Baltijas jūras reģions – Latvija, Lietuva, Igaunija, Zviedrija, Somija, Krievija, Dānija un Polija. Ar šo sacensību nozīmīgumu esam iekārdinājuši astoņas valstis un janvāra beigās Polijā būs pirmās lielās sacensības 16 līdz 19 gadus veciem jauniešiem.
- Kā palīdzēt Andrejam?Tāpat kā visiem pārējiem.
- Federācijai viņš nebūs īpašāks par citiem?- Savā ziņā viņš ir īpašāks par citiem, jo viņš ir LOV dalībnieks un no valsts saņem lielāku un mērķtiecīgāku atbalstu. Mēs atbalstām un palīdzam visiem, bet saprotams, ka mēs redzam, kurš ir mūsu līderis. Vienlaikus mēs nevaram atstāt novārtā pārējos, atbalsts tiek sabalansēts.
- Vasarā par vīriešu izlases treneri tika apstiprināts Ilgonis Pogulis, bet par sieviešu izlases treneri – Valdis Bērziņš. Vai uz šiem amatiem bija arī citi kandidāti?- Nemēģinājām lauzt sistēmu, kas jau bija. Mana attieksme nebija tāda – „viss, kas līdz šim bijis, ir slikts, metam ārā”. Mēs mēģinām saprast, kas īsti notiek un kas ir tās lietas, kas būtu darāmas. Kamēr mēs veidojam pirmos darba soļus, tas nevar ietekmēt jau esošos treniņu procesus. Līdz ar to kopīgi pieņēmām lēmumu netaisīt šoku ne treneriem, ne sportistiem, bet šo sezonu aizvadīt ar tiem, kuri ir, bet pēc tam skatīties, kādi būs nākamie risinājumi. Skatoties no malas, ir viegli kritizēt, bet, kad esi iekšā un tev ir jāpieņem lēmumi, kas skar cilvēkus, tiem ir jābūt ļoti pārdomātiem.
- Vairāki Latvijas biatlona speciālisti pērn strādāja ārzemēs. Vai viņi ir uzrunāti no federācijas puses?- Jā, viņi ir uzrunāti. Ar Ilmāru, Oļegu, Jēkabu un Gundaru uzturam ciešus kontaktus un domājam, kas ir tie veidi, kā atgūt viņus Latvijas biatlonam. Ar prieku raugos uz Oļega šīs vasaras ideju par sporta internāta ideju Madonā.
- Cik zinu, tad esat runājuši arī ar Māri Čakaru. - Protams, viņš ir no treneriem, kurš allaž ir bijis ļoti aktīvs un līdzdarbojies Latvijas biatlonā. Gulbenē viņš ir izveidojis savu biatlona klubu, kur audzinās jauno paaudzi. Tas ir normāli. Mani interesē, lai katrā vietā būtu spēcīgs treneris, kurš būtu motivēts radīt spēcīgos sportistus.
- Kādēļ bērnam izvēlēties biatlonu, nevis hokeju vai basketbolu?- Katram dzīvē ir jāatrod tas, kas viņu uzrunā. Jo lielāka ir izvēles iespēja, jo labāk. Protams, daudzi pamēģinās un aizies no biatlona pēc pāris gadiem, bet no simts bērniem būs 15-20, kuriem sirsniņa iedegsies. Manuprāt, biatlona plusi ir treniņi svaigā gaisā, neskatoties uz laika apstākļiem. Pat, ja šie bērni nebūs ļoti talantīgi konkrētajā sporta veidā, viņi būs ieguvuši ārkārtīgi lielu rūdījumu. Sports vispār ieaudzina pašdisciplīnu un pašorganizēšanos, iemāca atteikties no kaut kā mērķa vārdā. Tāpat ļoti svarīgi, ka sports iemāca zaudēt, nesalūst pēc neveiksmes, bet gan cīnīties tālāk. Šīs īpašības un rūdījums noder arī visā atlikušajā dzīvē. Bet konkrēti biatlons prasa ne tikai augstu fizisko sagatavotības līmeni, bet arī emocionālo stabilitāti un psiholoģisko noturību, kas nepieciešama šaušanā. To var iegūt tikai ļoti nopietni strādājot ar sevi iekšēji, kā ar personību.
- Un kāds ir jaunās LBF vadības mērķis tuvākajiem gadiem?- Mūsu mērķis ir tāds, lai uz nākamo olimpiādi 2018. gadā aizbrauktu vismaz vīriešu komanda. Ja aizbrauktu arī meiteņu komanda, tad tas būtu fantastiski, bet iesākumam mērķis varētu būt, lai uz Phjončhanu aizbrauktu divas biatlonistes. Astoņu gadu periodā mērķis ir izaudzināt nopietnu iekšējo konkurenci, lai nodrošinātu pēctecību. Bet trešais mērķis ir biatlona centriem atjaunot cerību un radīt pozitīvo motivāciju savstarpējai konkurencei. Radīt reģionālās sacensības, lai būtu iespēja jau no 15-16 gadu vecuma sevi apliecināt starptautiskā līmenī. Tas ir jauns izaicinājums un atbildība arī treneriem.
- Izklausās, ka biatlonā esat uz palikšanu…- Ja man tas būtu pusgada izaicinājums, tad es to nedarītu. Tāpēc pirms diviem gadiem, kad mani uzrunāja, es pateicu nē, jo tobrīd vienkārši neredzēju iespēju un varēšanu. Arī šoreiz pirms devu atbildi vēlējos ievākt pēc iespējas vairāk informācijas. Kad redzēju, ka esam vairāki, esam komanda, ir gribēšana un varēšana, biju pateicīga par man izrādīto uzticību. Tagad es nedrīkstu pievilt ne sportistus, ne atbalstītājus.
