27.01.2014. 11:56

Ceturtā diena

Šorīt jau pulksten 6:00 mieru mūsu apartamentos iztraucē vairāku modinātāju klaigas. Ir sasodīti agrs, taču esam nolēmuši ziedot stundu miega, lai šodien mēģinātu sasniegt 190 kilometrus attālo Vlodavu, nezaudējot dienas gaismu. Agra pamošanās gan nenozīmē ātru un operatīvu sagatavošanos ceļam - rīta tualete, brokastu auzu pārslu putras pagatavošana un patērēšana un enerģijas kokteiļu sagatavošana prasa divas stundas. Labi, ka vismaz uz saviem velosipēdiem čaļi ir naskāki, jo pretējā gadījumā mēs Sočos ierastos ne ātrāk kā pavasarī. Pēc putras notiesāšanas Kaspars saldajā paņem vistas gaļas konservu un, bakstot bundžas saturu ar dakšu, dziļdomīgi paziņo: «Gaļā ir spēks. Gaļā ir kilometri.»

Spēks šodien tiešām noderēs, jo, izejot pa viesu nama durvīm, atduramies pret -21 grādu «siltu» gaisa masu. Kā teiktu Kārlis B., jauksiņi. Bet sūdzēties neviens netaisās. Džeki paslēpj savu personību aiz maskām un dur prom. Vakar vakarā Kaspars no sava velo aizmugurējās riepas izvilka kravas automašīnas riepas stiepli, kas nodevīgā kārtā bija caurdūrusi kameru, tāpēc šodien velokomanda izvairās no ceļa piemales, tā sakot, mācoties no biedra kļūdām.

Foto: Publicitātes

Pēc aptuveni 70 kilometriem pametam Ļubļanas piķi un nogriežamies uz mazākas nozīmes ceļa, kas mūs aizvedīs līdz Vlodavai un mūsu šīsdienas naktsmājām. Laikam jau Vlodava nav īpaši iecienīts galamērķis - uz šā ceļa ir daudz mazāk mašīnu un kravinieku, kuriem mēs varētu apgrūtināt dzīvi. Taču neviena maize nav bez garoziņas, un šoreiz šī garoza ir švakas kvalitātes ceļa segums, kas padara pedāļotāju dzīvi interesantāku, liekot izvairīties no bedrēm un asfalta ielāpiem.

Šis ceļš, kas kvalitātes ziņā nedaudz atgādina Kalnciema šoseju, mūs ved caur nelieliem Polijas miestiņiem, kuros kārtējo reizi pārliecināmies par mazpilsētu iedzīvotāju plašo sirdi. Gājēji, ieraudzījuši jestro četrotni, atplaukst smaidā, māj ar rokām un ar žestiem rāda, ka esot taču auksts. Mūsējie, protams, aktīvi māj pretī, jo pozitīva attieksme uzlādē un iedvesmo turpināt ceļu. Kā jau liecina viņa uzvārds, Roberts Draugs ir mūsu grupējuma draudzīgākais dalībnieks. Viņš sveicina ne tikai draudzīgi noskaņotos vietējos iedzīvotājus, bet arī nīgros fūristus, kas, apdzenot mūsu procesiju, uzskata par savu pienākumu pāris reizes uztaurēt. Sadzirdot šos neapmierinātības signālus, Robis izslienas taisns kā svece un izpleš rokas uz abām pusēm. Sak, ceļš ir pietiekami plats mums visiem.

Pusdienlaikā lēkājot ap zupas katlu, čaļi joko par to, ka šodienas posms esot tāds «čiliņš», taču man tā arī neizdodas atšifrēt šo veiksmīgo vārdu spēles rēbusu. Vilks viņu zin, vai «čiliņš» ir attiecināms uz relaksēto atmosfēru vai dzestro sānvēju, kas visu dienu pluina velosipēdistus. Pēdējā šīsdienas pitstopā tiek konstatēts asinis stindzinošs fakts - ir gandrīz beigušies mūsu kolas krājumi. Par situācijas nopietnību vislabāk liecina Kaspara komentārs: «Ja beidzas koliņa, pabraukt nevar.» Te nu jautājumiem vairs nav vietas, krājumi būs jāatjauno. Neskatoties uz agro startu, arī šodien čaļiem neizdodas apdzīt tumsu un Vlodavā ielavāmies jau pēc krēslas iestāšanās.

Piektā diena

Vakar noturējām sapulci, kuras sausais atlikums ir šāds: ir jāizbrauc agrāk, lai pēc iespējas vairāk izmantotu jau tā īso diennakts gaišo laiku. Tā kā neviens no sapulces dalībniekiem nebija starā par mošanos pirms 6:00, kā vienīgais risinājums tika pieņemts stratēģiski svarīgs lēmums saīsināt rīta ļembastam veltīto laiku. Tā nu šodien mums viss notiek pēc hronometra - plkst. 6:40 visiem ir jāierodas uz brokastīm par virtuvi pārbūvētajā 1.4. numuriņā un 7:30 ir jāizbrauc neatkarīgi no tā, vai kājās ir abas zeķes vai tikai viena. Pārsteidzošā kārtā šis plāns izdodas, un 7:35 viesnīcas pagalmu pamet četri velomaniaki, turklāt neviens no viņiem nav basām kājām.

Šodien priekšā aptuveni 200 kilometru, un gaisa temperatūra ir patīkami -18 grādi pēc Celsija skalas. Kāds vēl paspēj izmest optimistisku frāzi: «Šodien tīri silts» - un četri tankisti dodas ceļā. Viesnīcas noslēgtajā pagalmā konstatētais «siltums» ir mānīga padarīšana, jo jau pēc stundas pie busiņa pieripo lāstekām noaugušais Roberts, lai paziņotu, ka tik auksts vēl neesot bijis. Droši vien pie vainas ir stindzinošais Sibīrijas vējš un saules neesamība. Izskatās, ka saule šodien ir paņēmusi brīvdienu, jo pedāļotāju vienīgais siltuma avots visas dienas garumā tā arī neparāda savu piemīlīgo vaigu. Spriežot pēc pierobežas ceļiem, poļiem ne īpaši patīk Ukraina - jo tuvāk virzāmies robežkontroles postenim, jo šaurāka paliek izšķūrētā ceļa daļa. Robežas šķērsošana mums, Eiropas izlutinātajiem, ir piedzīvojums pati par sevi.

Foto: Publicitātes

Sen jau ir aizmirsies, ko nozīmē garās rindas pie robežas, nesaprotamā lodziņu sistēma un robežkontroles darboņu nevēlēšanās šo sistēmu paskaidrot. Vārdu sakot, izbaudām nelielu ceļojumu laikā. Krabji uz riteņiem tiek cauri diezgan viegli - viņiem tikai aptuveni divdesmit minūtes ir jālēkā no vienas kājas uz otru un jāvēcina rokas kā tādiem pingvīniem, lai kaut nedaudz saglabātu ķermeņa siltumu.

Pavadošajai komandai izdodas izbaudīt vairāk nekā stundu garu paraugstundu birokrātijā, ar papīra lapiņu skraidot no viena lodziņa pie nākamā. Veselu stundu zaudējam arī tīri ģeopolitisku iemeslu dēļ - iebraucot Ukrainā, ir jāpārgriež pulkstenis. Ukraina pedāļotājus sagaida ar izcili riebīgu pretvēju, kas ne tikai pārvērš viņu izelpu tīrā ledū, bet arī neļauj normāli uzmīt. Džeki kārpās uz priekšu ar lēnumu 17 km/h, bet Kārlis B. un Robis uz to joku uzdzied «Nevis slinkojot un pūstot». Jestri puikas, kuriem pēc jebkādām saprāta normām nav pilna grivna.

Pastāv liela iespēja, ka Ukrainas ceļu uzturēšanas budžets ir apcirpts aptuveni par pusi, jo vairāk nekā pusi no ceļa braucamās daļas sedz sniegs un ledus un trīsjoslu šoseja ir pārvērtusies par pusotras joslas ceļu. Ukraina mums nes arī pirmo kritienu - Kārlis B. paslīd uz ledus, nesavācas un slaidā lokā dodas tuvāk iepazīties ar Ukrainas zemi. Esot diezgan cieta. Labi, ka viņš transportē bērnu zīmējumus, nevis kristāla pokālus, citādi būtu jābrauc atpakaļ pēc jaunas kravas. Taču, neskatoties uz izsmalcinātajiem braukšanas apstākļiem un sīkām neveiksmēm, no čaļiem staro optimisms. Roberts pa atvērto busa logu saka, ka šodien beidzot esot parādījies azarts. Šo paziņojumu vēl spēcīgāku padara pie Roberta sejas maskas izveidojušās lāstekas. Ja tagad vajadzētu uzjaukt kādu kokteili, ledus nebūtu tālu jāmeklē.

Lai padarītu dzīvi interesantāku, šodien savu portatīvo virtuvi uzstellējam autobusu pieturā iepretim kapiem, tādējādi iegūstot gan aizvēju, gan pieturas apmeklētāju uzmanību. Neviens gan nepiesakās piebiedroties uz pusdienām, vienīgi vietējais šunelis izdiedelē no Aigara sasalušu šprotu bundžiņu.

Foto: Publicitātes

Šodien par upuri ceļmalas drazām krīt Kārļa P. aizmugurējā riepa, tāpēc džekiem atkal ir jāizmanto rezerves rats, jo ar kameras nomaiņu šajā salā neviens negrib krāmēties. Pēc pusdienām maršruts pagriežas nedaudz uz dienvidiem un traucējošais pretvējš pārtop sānvējā, kas joprojām stindzina, taču ļauj uzņemt lielāku ātrumu. Kad beidzot esam sasnieguši meža aizsegu, cilvēkveidīgo lāsteku četrotne pamanās ieskrieties līdz 25 km/h.

Protams, ka uzrāvienu pamatīgi motivē tumsas iestāšanās un apjausma, ka līdz naktsmītnei vēl ir jāmin 40 kilometri. Pēdējā pitstopā pirms viesnīcas arī Kārlis P. veic ceļa seguma padziļinātu izpēti, strauji pietuvojoties zemei. Spēki visiem iet uz beigām, bet motivācija spridzina, un lāsteku vīri atgriežas uz trases. Pēc ledainajiem divsimt džeki ir pārsteidzoši dzīvelīgi, tā ka viss ir bumbās, tā sakot. Nogriežam no Kijevas šosejas uz Lutskvisi; tur Kārlis noliek uz aci.



CAPOEIRA A.Čaka iela 59-5a, Rīga
Lapa Dmitrijs Grieķu-romiešu cīņa, Jostu cīņa, Pludmales cīņa
FTA
Reģistrēties