12.11.2014. 14:48
Bufalo “Sabres” šīs sezonas 17 mačos ir tikuši vien pie trim uzvarām un piedzīvojusi 14 neveiksmes. Turklāt komanda nevis zaudē, bet ir atklāti nekonkurētspējīga. Tas liek ieskatīties vēstures lappusēs, lai atsvaidzinātu atmiņā kuras ir visu laiku sliktākās Nacionālās hokeja līgas (NHL) komandas.

Lai arī pašlaik ASV galvaspilsētas komanda pārdzīvo sarežģītus laikus, ko daudzi sauc arī par nelielu “bedri”, Vašingtonas vienība ir piedzīvojusi arī daudz sliktākus laikus. DAUDZ SLIKTĀKUS. Tik sliktus, ka kopš 1975. gada pavasara šo komandu droši var saukt par visu laiku sliktāko NHL vienību, jo sezonas 80 mačos komanda tikai astoņas reizes ledu pameta kā uzvarētāji (septiņas uzvaras mājās, viena - izbraukumā).

Tiesa, šādai spēlei bija izskaidrojums, jo tā bija “Capitals” pirmā sezona NHL un tā kā septiņdesmitie gadi Ziemeļamerikas hokejā iezīmējās ar NHL un WHA duelēšanos, jaunajām komandām (kopā ar Vašingtonu NHL iestājās arī Kanzassitijas “Scouts”) bija ārkārtīgi mazas iespējas nokomplektēt konkurētspējīgu sastāvu. Abas jaunpienācējas spēlēja slikti, taču galvaspilsētnieki bija absolūti vāji pat uz “Scouts” fona, jo sezonā izcīnīja uz pusi mazāk punktus, kā arī uzstādīja vienu NHL atirekordu pēc otra – 39 zaudētas izbraukuma spēles (no 40), 37 zaudētas izbraukuma spēles pēc kārtas, ilgākā zaudējumu sērija (17 mači). Jāpiebilst, ka šie rādītāji vēl aizvien nav pārspēti.

Daudzi hokeja apskatnieki un līdzjutēji nosauca šo paplašināšanos par neizdevušos, jo tas nebija īstais laiks, kad uzņemt jaunas komandas, ko pierāda arī Kanzassitijas piemērs, jo pēc diviem gadiem šajā pilsētā viņi pārcēlās uz Kolorado (paņemot “Rockies” nosaukumu), bet pašlaik šī komanda ir zināma kā Ņūdžersijas “Devils”. Interesanti, ka Vašingtonas “Capitals” vēl aizvien tā arī nav izcīnījusi Stenlija kausu un tikai vienu reizi ir spēlējusi turnīra finālsērijā (1997./1998. gada sezonā).

1991. gada rudens bija pirmais Sanhosē “Sharks” komandai. Kā jau no līgas debitantes, turklāt no Kalifornijas štata, no šīs komandas neviens neko dižu negaidīja un jāsaka, ka pareizi vien bija, jo komanda aizvadīja visai vāju sezonu izcīnot vien 17 uzvaras. Tomēr, kā jau parasti šādos gadījumos, skats nākotnē bija pozitīvs, jo tālāk būtu jābūt tikai labāk. Diemžēl, bet 1992./1993. gada sezona viņiem bija vēl sliktāka.

Latvijas hokeja fani ar lielāku pieredzi noteikti atceras šo komandu, jo tieši tad “lielajā līgā” ienāca Artūrs Irbe un Sandis Ozoliņš. Cik slikta bija tā laika Sanhosē komanda? Viņi ir uzstādījuši līgas visu laiku sliktāko rekordu zaudēto spēļu ziņā – 71 mačā komanda nespēja uzvarēt. Turklāt, tāpat kā Vašingtonas vienība, vienā sērijā zaudēja 17 mačos pēc kārtas. Tāpat komandas gūto un zaudēto vārtu bilance bija negatīva, jo viņi kopumā zaudēja par 196 vārtiem vairāk nekā guva paši.

Abiem latviešiem šis gads individuāli nebija rakstāms ar mīnusa zīmi, jo Irbe tieši šajā sezonā kļuva par stabilu NHL vārtsargu (neskatoties uz to, ka izcīnīja vien 7 uzvaras 36 mačos, vidēji ielaida 4.11 ripas un atvairīja 88.6% no visiem metieniem), izkonkurējot no vārtiem Džefu Haketu. Savukārt Ozoliņš sevi pieteica līgā (tā bija viņa pirmā sezona NHL) kā aizsargs, kurš nevairās no spēlēšanas uzbrukumā, jo 37 mačos guva 7+16 punktus un, lai arī izlaida lielāko daļu sezonas, vienalga bija komandas rezultatīvākais aizsargs.

Tajā pašā sezonā kad Sanhosē “Sharks” bija jātiek galā ar savām “augšanas sāpēm”, NHL ienāca vēl viena jauna komanda, Otavas “Senators”. Kanādas galvaspilsētas vienībai uzņemšana (atgriešanās) pasaules spēcīgākajā līgā nebija tik smaga kā ASV galvaspilsētas pārstāvjiem, taču arī viņi nebija tālu no tā, lai 1993. gada pavasarī kļūtu par sezonas sliktāko komandu. No šī “goda” viņus izglāba jau iepriekš pieminētā Sanhosē komanda.

Komandas neveiksmes sākās vēl pirms viņi bija nospēlējuši pirmo maču, jo 1992. gada paplašināšanās draftā komanda izdarīja trīs neatļautas izvēles, t.i., komanda vēlējās savās rindās redzēt Toronto un Monreālas spēlētājus, lai gan abas vienības jau bija savu artavu draftā devušas, t.i., no katras jau bija izvēlēti divi hokejisti. Tāpat, jauno spēlētāju draftā, viņi izvēlējās Alekseju Jašinu (ar kopējo otro numuru), kurš tā vietā, lai doties palīgā jaunizveidotajai NHL komandai, labāk izvēlējās vēl vienu gadu pavadīt Maskavas “Dinamo” vienībā.

Sezonas beigās “Senators” kontā bija par vienu uzvu mazāk nekā “Sharks”, taču viņiem bija divreiz vairāk neizšķirtu (četri), tas gan neļāva viņiem aizbēgt no pēdējās vietas līgā, taču kopumā vienība izskatījās mazliet cerīgāk, turklāt, viņiem tā bija pirmā sezona līgā, tāpēc arī visu laiku sliktāko komandu rangā viņi ir aiz Sanhosē komandas.

Interesanti, ka 1992./1993. gada sezonas Otavas “Senators” rezultatīvākais spēlētājs bija aizsargs Norms Makaivers, kurš guva 80 mačos guva 17 vārtus un atdeva 46 rezultatīvas piespēles. Tajā pašā laikā viņam lietderības koeficients bija -46 (kopumā komandas gūto/zaudēto vārtu attiecība bija -193).

Tāpat nevar nepieminēt to, ka nākamajos divos gados komanda nespēja izcīnīt vairāk par 15 uzvarām un kopumā “Senators” komandas starts NHL tiek atzīts par vienu no visu laiku sliktākajiem kāds ir bijis jebkurai līgas komandai.

Runājot par sliktākajām komandām NHL, var minēt vēl vairākas, kaut vai Ņujorkas “Islanders” pirmo sezonu, kuri prata gūt vien 30 punktus 78 spēlēs, kas, salīdzinot ar līgas līderiem, Monreālas “Canadiens” bija viena ceturtdaļa no viņu punktiem. Turklāt, papildus tam, ka sportiskajā ziņā vienība bija vāja, situāciju vēl vairāk pasliktināja tas, ka “Islanders” īpašniekiem bija jāmaksā kompensācija “Rangers” komandai, par to, ka viņiem ir atļauts izveidot otru vienību šajā reģionā.

Kvebekas “Nordiques” 1989./1990. gada sezona arī bija katastrofa, kad, lai arī komandā spēlēja Džo Sakiks (102 punkti 80 mačos), Peters Ščastnijs, Gijs Leflērs, bet draftā tika izvēlēts Matss Sundins (viņš šajā sezonā gan nepiedalījās, uz NHL atbrauca vien gadu vēlāk), komanda bija ārkārtīgi vāja un aizvadīja sliktāko sezonu visā pastāvēšanas vēsturē izcīnot vien 12 uzvaras. Šo sarakstu varētu arī turpināt, atrodot komandas no dažādiem laikiem, jo praktiski visu laiku kādai no vienībām ir jārisina savas iekšējās problēmas, kas parasti rezultējas kā problēmas turnīra tabulā.

Kā uz šī fona varētu izskatīties Bufalo 2014./2015. gada sezonas komanda? Protams, ka par pašu sliktāko vienību viņi nekļūs, jo tad ir jāspēlē vēl vienu līmenai zemāk, taču šī vienība, ja vien nenotiks kardinālas izmaiņas sniegumā, var uzstādīt dažus antirekordus.

Līdz šim komanda, kā jau minēts iepriekš, ir uzvarējusi trīs mačos no 17, zaudējumi ir piedzīvoti 12 reizes, bet divreiz zaudēts tika pagarinājumā. Veicot matemātiskos aprēķinus, var konstatēt, ka komanda ir uzvarējusi 17.64% maču, kas sezonas beigās dos 14.46 uzvaras, noapaļojot (un cerot uz labāko) – 15 reizes komanda būs uzvarējusi. Tāpat viņiem būs 10 zaudējumi pagarinājumā un 57 reizes komanda pametīs laukumu ar zaudējumu jau pēc 60 nospēlētām minūtēm. Tas viss kopā 82 mačos dos 40 punktus. Ja tā (vai kaut kā ļoti līdzīgi) notiks, tad pastāv iespēja, ka komanda uzstādīs kluba antirekordus uzvarās (līdz šim sliktākais rezultāts – 16 panākumi sezonā) un punktu skaita ziņā (51 punkts). Interesanti, ka punktu skaita ziņā iepriekšējā sezonā tikai par mata tiesu izdevās izbēgt no šī antirekorda labošanas, jo komanda tika pie 52 punktiem.

Cik slikti tas izskatītos līgas mērogā? Var teikt tā, ka vienīgie viņi nebūtu, tomēr aptuveni šāds līmenis pēdējo 15 sezonu laikā ir sasniegts vien divas reizes – 2000. gadā Atlantas “Thrashers” savā pirmajā sezonā prata izcīnīt vien 14 uzvaras un 39 punktus, bet vēl pavisam nesenā pagātnē, 2012./2013. gada sezonā, Floridas “Panthers” sezonu noslēdza ar 15 uzvarām un 36 punktiem. Savukārt pēdējo 20 gadu laikā vien jau iepriekš pieminētā Otavas “Senators” ir spēlējuši sliktāk (bet viņi to darīja ar lielu pārsvaru).



Klubs 4, vingrošanas un veselības nodaļa K.Barona 117, Rīga, LV-1012
Mihailovs Jurijs Mihailovs JurijsGrieķu-romiešu cīņa, Brīvā cīņa, Brīva cīņa sivietēm, Jostu cīņa, Pludmales cīņa
FTA
Reģistrēties