28 gadus vecais Kristaps Blanks par Rīgas "Daugavu", kurā viņš pavadīja 2014.gada sezonu un gatavojās arī šai, 2015.gada sezonai: "Ja jau nepielaida pie turnīra, tad noteikti pamatoti. Federācija noteica, kas ir vajadzīgs, klubs to neizpildīja. Bija arī zemūdens akmeņi, protams, tas viss "Daugavas" stāsts... Varbūt arī es nokļūdījos, ka aizgāju uz to komandu. Taču pirmajā gadā, kad viņi izveidojās, patiešām bija laba komanda, spēcīga, vāca punktus un ieņēma 4.vietu. Likās, ka nākamajā gadā tiks sperts solis uz priekšu. Spēlētāju ziņā sastāvs pat it kā bija labāks, bet... teica, ka būs viens treneris, beigās izrādījās cits, izrādījās, ka viņam [Arvidam Skrupskim - aut.] pat licences nav, mēs latvieši nezinājām, vai viņam tur Lietuvā ir licence vai nav. Pussezonu viņš bez licences, pussezonu kā direktors, tad vēl kaut kas. Ja federācija to zināja, tad uzreiz viņam vajadzēja liegt tur atrasties, nevis tā, ka mēnesi var, mēnesi nevar. Tā atkal ir mūsu nesakārtotība. No "Daugavas" puses bardaks, no federācijas puses bardaks."
Par iespējamajām sarunātajām spēlēm ar "Daugavas" dalību Blanks sacīja: "Bija tā, ka citreiz dažas spēles spēlējam vienkārši super, varam uzvarēt, 1.puslaiks ideāls, bet tad pēkšņi 2.puslaikā neviens nevar paskriet. No tiem lietuviešiem... Protams, bija arī liekais svars, to es arī ievēroju, bet vai tāpēc tik dikti nevar paskriet vai vienkārši negrib, tas jau viņiem jāprasa. Protams, bija spēles, kad tu cīnies, ņemies un tad pēkšņi kaut kāds tāds gols beigās. Bet nu ej tu pierādi - es nevaru vienkārši pateikt, ka kāds ir vainīgs, man nekādu pierādījumu nav. Varbūt viņš tiešām liekā svara dēļ nevarēja paskriet.Es par šīm lietām arī viņiem [domāti lietuvieši - aut.] esmu teicis: "Vai nu jūs nevarat vai negribat. Ja gribat, varat uz mani šķībi skatīties.""
Par savu karjeru: "Zinu par to topu [raidījuma vadītājs pieminēja "Latvijas neuzlekušo zvaigžņu topu" - aut.], tas nav pats labākais tops, kurā iekļūt [smejas]. Neko darīt - ja esi tur, tad esi. Iemesli? Līdz 17-18 gadiem biju viens no labākajiem Latvijā, turnīros vienmēr saņēmu labākā uzbrucēja balvas, rezultatīvākā spēlētāja balvas. Tā visa laikam bija par daudz. Kad sākās pieaugušais futbols, es to futbolu laikam biju tā atēdies, ka varbūt spēka pietrūka, fiziski biju patērējis tos spēkus. Kad lielajā futbolā, kur pretī nāk veči, vajadzēja vēl vairāk izlikties, sākās traumu epidēmija. Protams, nevaru visu norakstīt uz traumām - varbūt kaut kur nepaveicās, varbūt kaut kur bija nepareizi lēmumi, citreiz paklausīju nepareizos cilvēkus. Varbūt kādu reizi vajadzēja pieņemt kādu nepopulāru lēmumu - kaut vai aizbraukt uz ārzemēm.
Nebraucu tāpēc, ka tie piedāvājumi bija sliktāki nekā bija šeit, Latvijā. Kādreiz šeit ar naudām viss bija kārtībā. Kāpēc braukt prom no tā paša "Skonto", kur tu visu laiku cīnies par čempionu titulu un spēlē Eirokausos, atalgojums ir labs, ir prēmijas? Man, piemēram, bija piedāvājums no Grieķijas 1.līgas - tik brauc un spēlē par mazāku atalgojumu! Varbūt tomēr vajadzēja braukt pamēģināt, varbūt kaut kas būtu izdevies. Tas no "kā būtu, ja būtu" sērijas. Kad kāds mani gribēja nopirkt, tad tika uzliktas kosmiskas [transfēru - aut.] summas, kā jau pie mums, bet, kad varēju aiziet, tad pats negribēju. Tā iegrozījās, ka nospēlēju "Skonto" 11 gadus. Zvaigžņu slimība? 17-18 gados spēlēju "Skonto", tad mani uz izlasi izsauca, aizej uz skolu, tur tevi visi pazīst, pēkšņi sākas intervijas - protams, ka galvā sakāpj. Pēc tam tu ātri tiec uz zemes, saproti, ka vispār nekas neesi, esi tikai Latvijā."
Par pēdējiem gadiem "Skonto" Blanks stāsta: "Pirms 2010.gada sezonas gribēju iet prom, taču atnāca Starkovs un teica, ka grib, lai palieku. Viņš manas karjeras labā bija daudz ko darījis, un es nevarēju viņam atteikt. Bet 2010.gads bija tāds, ka mana karjera aizgāja uz slikto pusi. Pirmssezonā mēs visus vinnējām, bijām tādā formā, situ katrā spēlē iekšā golus - tūlīt bija jāsākas čempionātam, man viena trauma, izārstēju, otra trauma, atkal izārstēju, pēkšņi celis. Man uzkrita virsū uz ceļa, pusgadu izlaidu. To gadu pazaudēju, bet pēc tam jau jutu, ka vairs neesmu tādā līmenī kā pirms tam. Traumas arī nāca un nāca, mocījos.
Pēc tam nāca Pahars, un viņš izveidoja foršu kolektīvu. 2012.gadā ar viņu ieguvām kausu, čempionātā neuzvarējām, bet mums bija fantastisks kolektīvs. Mums bija tik daudz leģionāru, bet visi bijām kā viens. Gandrīz visu laiku pavadījām kopā, arī pēc spēlēm, pasākumos. Atceros, tad vēl bija olimpiāde, un tieši Māris Štrombergs brauca. Mums komandā bija kaut kāds panamietis, viņš vispār nesaprata, kas tas tāds - kaut kāds BMX, ko, ar riteni, kas? Vēl bija komandā krievi, lietuvieši, bet pēc treniņa mēs visi fiksi ieskrējām ģērbtuvē un skatījāmies, kā Štrombergs brauc. Pēc uzvaras visi priecājās tā kā savējie, visi leca kājās. Pirmo reizi biju tik saviļņots, ka mums tāda komanda un atbalsts, un prieks vienkārši par to, ka latvietis kļuvis par olimpisko čempionu. Tas bija super! Jā, Pahars izveidoja tik foršu kolektīvu. Žēl bija, kad viņš aizgāja, viss pazuda. Kad bija Pahars, tas bija viens no labākajiem kolektīviem "Skonto" vēsturē pēc manām domām.
Atnāca Pertija, un tur jau atkal savi cilvēki bija. Tika veidota jauna komanda. Pie Pertijas es nespēlēju. Viņš kā treneris ir ļoti labs, kā cilvēks - savdabīgs. Varēju palikt, bet uzskatīju, ka mans laiks tur beidzies. Apnika, ka sēžu tur uz soliņa. Pertija mani neizmestu, jo biju "Skonto" ilgus gadus, viņš mani nedaudz cienīja par to, bet dažreiz viņš man cauri puķēm lika saprast, ka nespēlēšu - es lielajā futbolā esmu, saprotu, ko treneris mēģināja pateikt. Tāpēc pats sliecos, ka jāiet prom. Aiziet uz Rīgas "Daugavu" bija kļūda, bija piedāvājumi arī no citiem klubiem."
Pilna intervija ar Blanku audio versijā pieejama šeit.
Izmantotie resursi:"Radio Naba", raidījums "Ole"
