PAR EUROBASKET2015 PĒCGARŠU. Mūsu komandas izredzes pirms čempionāta vērtēja dažādi, bet paši zinājām, ko varam izdarīt un to arī izdarījām. Gandrīz izdarījām. Klusībā cerēju, ka rezultāts būtu mazliet labāks un tas bija pilnīgi iespējams. Pietrūka dažu veiksmīgu darbību konkrētās spēles situācijās. Ja pēdējos mačos katrs būtu nospēlējis par 1-2 procentiem labāk, tad... Taču nepadarīta darba sajūtas nav un nevar būt.
PAR SPĒLI AR GRIEĶIJU. Lūzuma epizodes esmu noskatījies vairākkārt, un nebija jau tā, ka mūsu spēle vienā mirklī būtu pilnībā pajukusi. Dažās situācijās nenostrādājām līdz galam aizsardzībā, ļāvām Burusim tikt pie atlēkušajām bumbām, piedevām grieķi iemeta sarežģītus trīspunktniekus... Savukārt paši netrāpījām sodus un metienus no labām pozīcijām, dažu uzbrukumu sasteidzām. Plus 17 pārsvaru panācām tāpēc, ka piespiedām grieķus aizsardzībā mainīties un tad prasmīgi izmantojām pārsvaru atsevišķās pozīcijās. Uzbrukums turpināja strādāt, taču precizitāte samazinājās, un grieķi, īpaši viņu NBA un Eirolīgā rūdītie līderi, sāka mūs sodīt. Vai mēs treneri, varējām ietekmēt spēles gaitu ar pārtraukumiem un maiņām. Vienmēr ir iespēja rīkoties citādi, bet kur garantija, ka būtu bijis labāk?
PAR KOMANDAS SPĒKU. Neviens nenospēlēja visu turnīru ideāli, taču nebija arī izteiktu neveiksminieku. Katrs pats saprot, ka varēja nospēlēt labāk – konkrētās epizodēs un konkrētās spēlēs. Nebijām atkarīgi no viena vai diviem spēlētājiem. Mums bija labi sabalansēta komanda, daudzi varēja uzņemties iniciatīvu konkrētās situācijās un to arī veiksmīgi izdarīja. Pieredzi, kas lielā mērā izšķīra iznākumu ceturtdaļfināla spēlē ar Franciju un arī mačā ar Grieķiju, var iegūt tikai šāda līmeņa cīņās un ka tā vēl noteikti noderēs.
PAR POTENCIĀLAJIEM LĪDERIEM. Bija situācijās, kurās izteikts līderis būtu noderējis. Taču mums nav spēlētāju, kuri NBA vai Eirolīgā gūtu vidēji pa 20 punktiem spēlē, tāpēc nebūtu pareizi runā par nepiepildītām cerībām. Dairis Bertāns pirms diviem gadiem spēlē ar Franciju iemeta 28 punktus, bet tajā spēlē mēs zaudējām. Šoreiz viņš nebija tik spožs vienā atsevišķā spēlē, bet visu turnīru nospēlēja ļoti lietderīgi. Kaut arī pretinieki zināja viņa lomu komandā un attiecīgi gatavojās. Iespējams, viņa sniegumu ietekmēja supergarā sezona – faktiski 12 mēneši bez atpūtas. Jānim Strēlniekam mūsu komandā bija citas funkcijas nekā klubā, bet svarīgākajos mačos viņš uzņēmās iniciatīvu un deva ļoti lielu ieguldījumu uzvarās. Kristaps Janičenoks vairākos mačos nodemonstrēja snaipera talantu, bet viņa ieguldījums neaprobežojās tikai ar gūtajiem punktiem - Kristapam esot laukumā visa komandas spēle kļūst stabilāka, gudrāka.
PAR TĀLŠĀVĒJIEM UN AIZSARDZĪBU. Kopš trenēju Latvijas valstsvienību, vienmēr pārmests, ka komanda daudz izmanto tālmetienus. Tagad priecājos, ka astoto vietu Eiropā esam sasnieguši bez šī “tradicionālā” ieroča (nevienā spēlē tālmetienu precizitātes procents nesasniedza 40 un visā čempionātā tas bija tikai 27,8% – vidēji spēlē 6,6/23,6). Viens no iemesliem – pretinieku aizsardzības pretdarbība, jo ikviens sāncensis lika lieku akcentu uz mūsu ārējās līnijas neitralizēšanu. Savukārt līdz pat pēdējām spēlēm bijām starp komandām, kas ielaidušas vismazāk punktu – tā ir atbilde mūsu aizsardzības kritiķiem.
PAR TAKTISKO ARSENĀLU. Mums pietrūkst regulāra spiediena pretinieku groza apakšā. Tas nebija nekāds pārsteigums, centāmies dažādi “mānīties” un izmantot mūsu garo spēlētāju plusus. Kaut kas izdevās – savu reizi rezultatīvi nospēlēja gan Kaspars Bērziņš, gan Rolands Freimanis, gan Mārtiņš Meiers. Tomēr klasiska centra spēlētāja trūkums ierobežo komandas taktiku un palielina pretinieku aizsardzības spiedienu uz mūsu ārējo līniju.
PAR GATAVĪBU. Sešos kopīga darba gados esmu labi iepazinis spēlētājus. Redzēju, cik nopietni visi gatavojās, kā nežēloja sevi. Zinu, kā kurš spēlējis klubos, un par daudziem var teikt, ka tieši mūsu komandā viņi spēlē savu labāko basketbolu. Zinu, kā izskatījāmies pirms dažiem gadiem un kādi tagad esam uz citu komandu fona. To visu ņemot vērā, jānovērtē sasniegtais.
PAR SASTĀVA IZVĒLI. Zinu, ka bija daudz komentāru par treneru lēmumu neiekļaut sastāvā Andreju Šeļakovu, taču Andrejs nav spēlētājs, kurš būtu varējis regulāri dot pienesumu uzbrukumā. Savukārt aizsardzībā visā čempionātā netikām galā tikai ar ukraini Fesenko, kurš parādīja, ka ne velti spēlē Eirolīgas klubā.
PAR ŽANI PEINERU. Cerējām, ka viņa neordinārais spēles stils dažādos komandas spēli un pirmajā pārbaudes mačā ar Slovēnijas komandu Žanis parādīja, ka var spēlēt starptautiskā līmenī. Diemžēl tūlīt pēc tam viņu no treniņu ritma izsita savainojums. Līdz čempionāta sākumam Žanis fiziski bija atguvies, tomēr nebija gatavs parādīt labāko sniegumu. Jāņem vērā, ka šis viņam bija pirmais turnīrs tik augstā līmenī. Īsta gaļas mašīna. Viņš neiekrita, tomēr pienesums varēja būt lielāks. Vērtīga pieredze, kas noteikti noderēs.
PAR POTENCIĀLO PASTIPRINĀJUMU. Kristapa Porziņģa līdzdalība padarītu stiprāku “garo galu”, Dāvis Bertāns darītu komandu vēl bīstamāku no ārienes un mūsu “mazajiem”, iespējams, būtu brīvākas rokas pretinieku soda laukumā. Noderētu arī Ojāra Siliņa un Rolanda Šmita universālisms. Bet tā visa ir teorija, ko praksē pārbaudīt šoreiz neizdevās.
PAR KONKURENTIEM. Līdzjutēji uzmanību koncertē uz mūsu komandas un mūsu spēlētāju sniegumu, taču nevajadzētu aizmirst arī pretiniekus. Visi bija nopiteni gatavojušies, visi cerēja sasniegt savus mērķus. Čehijas komandai bija viens no labākajiem centriem (Jans Veselijs) un viens no labākajiem saspēles vadītājiem visā čempionātā (Tomašs Satoranskis). Abi ar pieredzi Eirolīgas top klubos – “Barcelona” un “Fenerbahce”. Ļoti kvalitatīvu basketbolu spēlēja Beļģijas izlase. Rīgā mēs abas šīs komandas apspēlējām taktiski. Lietuvas izlase ar NBA zvaigzni un Eirolīgas spēlētājiem kļuva par vicečempioni, bet Rīgā mocījās ar visiem – arī ukraiņiem un igauņiem, kuri netika uz fināldaļu. Tikai dažas komandas var būt pilnībā apmierinātas ar EuroBasket sasniegtajiem rezultātiem. Mēs bijām tuvu tam, lai tādi būtu.
PAR ATBALSTĪTĀJIEM UN NĀKOTNI. Paldies visiem, kuri palīdzēja nodrošināt komandai labus darba apstākļus. Arī līdzjutējiem un medijiem - visiem, kuri mūs motivēja un palīdzēja kļūt vēl labākiem. Ticu, ka labākās spēles vēl priekšā. Gan katram atsevišķi, gan, ticu, visiem kopā kā komandai.
PAR OLIMPISKO KVALIFIKĀCIJU. Ceru, ka FIBA sekos pasludinātajam principam, tiesības rīkot olimpiskos kvalifikācijas turnīrus tiks piešķirtas valstīm, kuras jau izcīnījušas tiesības tajos spēlēt un arī mums būs iespēja piedalīties. Īsā distancē viss būs iespējams.
Seko un uzzini pirmais:
