«Pat ja zibsnīju acu priekšā televīzijā, šobrīd diezgan maz atdodos žurnālistikai. Daru tikai tos darbus, kas man patīk. Viens no tiem ir «Hokeja studija» - tradīcija, kas tiek uzturēta jau sešpadsmit gadu. Bet kopumā sports mani neinteresē, arī hokejs ne. Mani interesē cilvēki. Esmu vērotājs, laika gaitā par tādu esmu kļuvis.
Žurnālista profesijā ir laiks, kad tu skrien, galvu nepacēlis, apstrādā radošos laukus, un tad... Un tad pienāca brīdis, kad liktenis pieklauvēja pie manām durvīm un teica - apskaties apkārt, dzīve var būt daudz kvalitatīvāka, nekā esi to izveidojis. Tāpēc - nē, ne hokejs, ne kāds no radošajiem projektiem nav mana dzīve. Mana dzīve ir mana ģimene. Tā ir īstā vērtība, ko es loloju. Tur es gūstu spēkus, tur man ir iespēja ļauties pārdomām. Tur es iedrošinu sevi darbiem, un tur man rodas radošs pacēlums,» intervijā ar žurnālu «Ieva» pastāstīja Puče.
Smagā slimība, kuras nosaukumu Puče atsakās atklāt, viņu piemeklējusi pirms četriem gadiem: «Tā bija steidzami jāārstē. Vispirms tika veikta operācija, bet visu turpmāko mūžu trūkstošās «detaļas» darbība būs jākompensē ar zālēm. Man paveicās, ka slimību atklāja laikus, man paveicās, ka savlaicīgi nonācu uz operāciju galda, un man arī paveicās ar ļoti labiem ārstiem. Kopš tā brīža man atvērās pavisam cita pasaule.»
