Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Aldons Vrubļevskis par Nakoņečnija vēlmi kļūt par Latvijas pilsoni uzzinājis no modernās pieccīņas federācijas. Ukrainas modernās pieccīņas federācija deva zaļo gaismu Ruslana startam zem Latvijas karoga, bet tagad vēl jāgaida tāds pats akcepts no Ukrainas Olimpiskās komitejas.
Nakoņečnijs un pašmāju modernās pieccīņas federācija kopā virzīja viņu tuvāk Latvijas pilsonības iegūšanai. Tiesa, Ruslanam uzreiz pateikts, ka prioritāte būs viņa lojalitāte valstij kā Latvijas pilsonim nevis sportiskie sasniegumi. Nakoņečnijam ir augstākā izglītība medicīnā un ar to viņš arī plāno saistīt savu nākotni Latvijā pēc sportista gaitu beigām.
Pirms nedēļas Saeima vienbalsīgi piešķīra Nakoņečnijam pilsonību par īpašiem nopelniem. Tiesa, nopelni pagaidām ir tikai viena uzvara Pasaules kausa posmā.
Deviņdesmito gadu sākumā pilsonību Latvijā piešķīra virknei krievu hokejistu un futbolistu, lai valstsvienība varētu sekmīgāk sacensties starptautiskā līmenī. Tomēr basketbolā pieredze ir rūgtāka. Amerikānim Trojam Ostleram neilgi pēc gadsimtu mijas piešķirtā pilsonība nepalīdzēja izlasei un tās sekmīgākai spēlei. Viņa interesēs arī nebija integrēties Latvijas sabiedrībā.
Savukārt šogad par Latvijas pilsoni kļuvušais Endrū Dāvids Šmits pēc savas iniciatīvas ieguva Latvijas pasi, jo viņa vecmāmiņa ir latviete. Pēc tam basketbolists saņēma uzaicinājumu pretendēt uz vietu Latvijas izlasē Eiropas čempionātā. Latvijas Basketbola savienības (LBS) ģenerālsekretārs Edgars Šneps pastāstīja, ka LBS nemudina piesaistīt citu valstu spēlētājus ar mērķi kuplināt valstsvienības rindas.
Daudzas valstis pērk šādus jaunos pilsoņus kā preci un tad komplektē savas izlases – kā piemēru var minēt Kataras handbola izlasi. LOK prezidents Vrubļevskis gan uzskata, ka ilgtermiņā tas sporta veida attīstību neveicina.
Tiesa, Nakoņečnija gadījumā vairojas pārliecība, ka viņš par Latvijas pilsoni kļuvis pareizu mērķu vadīts. Viņa dzimtenē plosās karš, šeit viņš var uzlabot savas profesionālās kvalitātes, integrēties sabiedrībā un arī sasniegt sportiskos mērķus. Redzēsim, vai Nakoņečnijs piepildīs savu olimpisko sapni un Rio spēlēs nākamgad pārstāvēs Latviju. Savukārt komandu sporta veidos pašmāju zemē šāda prakse noteikti nav pareizākais ceļš, ko izvēlēties.
